Spīgana.

Vai atmiņas izdzēšas pašas no sevis?
Vai tikai tās rēgojas, prātā man spīd?
Kad liekas, ka viss, ko vēlējos - sapūst,
Bet sāpes caur pirkstiem vēl riebīgi vīd.

Tā liekas, viss apkārt ir ārprātīgs, aplams,
Kā nodīrāts, sasmērēts kokvilnas diegs,
Tas tagad ir nederīgs, jau citu pamests,
Kaut agrāk tas bija kā eņģeļu sniegs.

Ar domas no sapņiem maz atšķiras man,
Vai varbūt tas pašreiz ir pieņemams, skan?
Jau koki sāk klusēt un nesaprasts skats,
Tas -  mūžzaļās raganas pēdējais mats.

Kad domas ir atmestas pašas no sevis,
Un sapņi ar rēgojās gaismā un spīd,
Tur klusumā mežā bur pēdējos vārdus,
Caur lapām un zariem tie vientuļi vīd.

Es redzēju bisi.

Es redzēju bisi,
Pa ēku graustiem skrienot,
Pa uguni, pa tiltiem,
Gar upes kraujām brienot.

Es redzēju to bisi,
Gar jumtu korēm lienot,
Tā gāja man pie kājas,
Apsēju tiem sienot.

Tie klusēja,
Tie rēja!
Tie pliku zemi sēja.
Tie noslēpti aiz soda...
Tur palika bez goda.