Gundega.

Esmu gundega, dzeltena puķe,

Saulaina, kvēla un pretīga skuķe.

Lienu, kur vēlos.

Zālē es eju,

Staigāju viena ar smaidīgu seju.

Peļķes.

Ir vakari,

Kur lietus klusām līst,

Tad peļķu spoguļos es ieskatos

Un domas projām klīst.

Mudžekļos un virpienos

Un adatainos pēdu tirpienos,

Kad pārāk ilgi nosēdēts un gaidīts,

Jo knapi, nemanāmi pretī smaidīts.

Kas man kā lietus draugam

Sakāms būtu pretī daudziem sērām debesīm,

Kas man nebūt nav sēras, pelēks tīk,

Noskalo tas dvēseli un domas, kā tam labpatīk.

Tais vakaros,

Kad lietus klusām līst,

Ar katru pili sējas miers,

Tas - ikdienā ko daudzi nepazīst.

Un domas peļķēs ienirst un projām klīst.

Spīgana.

Vai atmiņas izdzēšas pašas no sevis?
Vai tikai tās rēgojas, prātā man spīd?
Kad liekas, ka viss, ko vēlējos - sapūst,
Bet sāpes caur pirkstiem vēl riebīgi vīd.

Tā liekas, viss apkārt ir ārprātīgs, aplams,
Kā nodīrāts, sasmērēts kokvilnas diegs,
Tas tagad ir nederīgs, jau citu pamests,
Kaut agrāk tas bija kā eņģeļu sniegs.

Ar domas no sapņiem maz atšķiras man,
Vai varbūt tas pašreiz ir pieņemams, skan?
Jau koki sāk klusēt un nesaprasts skats,
Tas -  mūžzaļās raganas pēdējais mats.

Kad domas ir atmestas pašas no sevis,
Un sapņi ar rēgojās gaismā un spīd,
Tur klusumā mežā bur pēdējos vārdus,
Caur lapām un zariem tie vientuļi vīd.

Es sacerēju skumjas.

Es sacerēju skumjas,
Tās nenožēlo to,
Kas pazaudēts, kas atrasts,
Kas skaisto izgrezno.

Es sacerēju skumjas,
Un, it kā vēlētos,
Lai mēness dziļā naktī,
Ar kokiem spēlētos.

Es sacerēju skumjas
Un krāsnī iesviedu -
Tās sadega
Un dūmi čaukstēja...
Tā klusām, itkā domātu...

By ssilence

Es redzēju bisi.

Es redzēju bisi,
Pa ēku graustiem skrienot,
Pa uguni, pa tiltiem,
Gar upes kraujām brienot.

Es redzēju to bisi,
Gar jumtu korēm lienot,
Tā gāja man pie kājas,
Apsēju tiem sienot.

Tie klusēja,
Tie rēja!
Tie pliku zemi sēja.
Tie noslēpti aiz soda...
Tur palika bez goda.

Kofeīns.

Kofeīns manās vēnās.
Es sen vairs nespēju paelpot.
Apsnieg...

Apēd.

Apēd tukšums laiku liegi,
Gurkst zem kājām bēdu sniegi.
Stiepļu nav - ir tikai diegs,
Plāns un kluss kā dzīvesprieks.

Tu maizes daivu iespied rokās,
Laime. Klusu. Dziļās mokās.
Apreibt? Apgānīt un sist?
Dedzinošām pēdām brist...

Nākamā pietura - Ziemeļpols.

Apēd migla laika sprīdi,
Klusums sprēgā īsu brīdi.
Stieples visur - tas jau nieks.
Ienaidnieks ir dzīvesprieks.

Ielādē uz pilnu jaudu
Savu dzīvi tu ar baudu?
Mīlas prieki, alkohols?
Sen ir aizbraucis tas mols.
Sen ir aizbraucis tas mols...

Nākamā pietura - Ziemeļpols.

KaraMELES.

Viņš arī.
Viņš arī aizvēris acis
Un smejas.
Tāpat kā citi.
Meli kā kafija rūgta
Pāri malām lejas.
Krūze saplīsusi.
Cilvēki plaisā,
Tā tava miesa
Un tavs gars.
Izkūp viss.
Nozūd miglā
Dzīves spars.
Un spēks
Kā tēja izšķīst.
KARAMELES.
Arī melo TĀS,
Rozā, zilas,
VisskaistāKĀS.

Lieks.

Atceļoja liekās lapas,
Tagad viss ir lieks.
Rudens nemāk elpot.
Cilvēkbērnam zudis prieks...

Ar kafiju, darvu.

Sazāļosi sirdi
Un iesi uz darbu.
Pa ierasto ceļu
Ar kafiju, darvu,
Kas kūp tavās rokās
Un pamazām izzūd.
Tāpat, kā tavas jūtas,
Tāpat kā viss.
Tu esi slims,
Kakls sūrstēs vēl ilgi.
Tev pietrūkst mīlas
Un nelīdzēs propoliss.
Tās tabletes tu nobāz dziļāk...

Ārstē sirdi, sašuj jūtas.
Ar naidu tavas zināšanas gūtas.

Un rīt no rīta
Itkā tava dzīve
Būtu melnbalti pīta -
Ar darvu rokās
Tu iesi uz darbu.
Un dzīvi sauksi
Par salauztu un skarbu.

Samāksloti.

Atziņas un īsziņas.
Atskrien un aizlido.
Iesūtne. Izsūtne.
Atkal pārbaudu
Un neredzu. Neko.
Tikai to spēku pamesto.
Kādēļ? Putni skrien
Pa tramvaju sliedēm.
Tie dziedāt vairs neprot.
Mēs klūpam uz kniedēm,
Tas nesāp vairs ļoti.
Sāp kas vairāk.
Mēs visi - samāksloti.

Sirdi skumjas pārņem.

Tu neaptver -

Bet acis aizver.

Tu neapslēp - 

Bet domas satver.

Un sirdi skumjas pārņem.

Bet - tu nezobojies.

Kā tukša aiza 

Tu atbalsojies.

Un dvēsle tava

Aizskan klajos plašumos.

Ne tā kā citas.

Tās mājo tikai Rietumos.

Un sirdi skumjas atkal pārņem...

Tukšas lodžijas.

Vairs nav nekā.
Ir tikai es un tu.
It kā sauju zemes aukstas
Es apēstu.

Man sāp,
Ne vairāk kā tev.
Kā cilvēkam.
Zemi neviens neēd.
Šo domu atstājam sev.

Savādāki -
Mēs sēžam uz lodžijām
Un aizmirstam, kas bijām.
Izmežģītas plaukstas
Un domas -
It kā sauju zemes aukstas
Es uzmestu...
It kā sauju skumju vārdu
No teksta mēs izceltu.

Un tā arī ir.