Tukšas lodžijas.

Vairs nav nekā.
Ir tikai es un tu.
It kā sauju zemes aukstas
Es apēstu.

Man sāp,
Ne vairāk kā tev.
Kā cilvēkam.
Zemi neviens neēd.
Šo domu atstājam sev.

Savādāki -
Mēs sēžam uz lodžijām
Un aizmirstam, kas bijām.
Izmežģītas plaukstas
Un domas -
It kā sauju zemes aukstas
Es uzmestu...
It kā sauju skumju vārdu
No teksta mēs izceltu.

Un tā arī ir.